Trio “Sōra” Mazajā Mežotnes pilī

Aktualitātes - Koncerti

08.08.2017

Pētera Vaska fonda rīkotajā koncertā Mazajā Mežotnes pilī 29. jūlija vakarā pirmo reizi Latvijā sevi pieteica trio “Sōra” – vijolniece Magdalēna Geka, čelliste Anžela Legaza un pianiste Polīne Šenē. Kā jau ierasts, pateicoties fonda iniciatīvai, tika pirmatskaņota latviešu mūzika, šoreiz radīšanas brīnumam rosinot Indru Riši un Platonu Buravicki, bet jaundarbiem līdzās likti jau labi zināmie Pētera Vaska un Morisa Ravela opusi. Vieglās un romantiskās nokrāsās veidotajā programmā “Sōra” pievērsās savu pārstāvēto valstu (Latvija un Francija) mūzikas paraugiem, atklājot uzteicamas kamermuzicēšanas kvalitātes un jaunības degsmi.

2015. gadā izveidotais trio izvēlējies nosaukumu “Sōra”, kas Amerikas indiāņu valodā apzīmē “putnu, kurš dzied, kad paceļas spārnos”. Sagadīšanās vai ne, bet visa koncerta pirmā daļa ar latviešu komponistu darbiem lielākoties bija ieturēta tieši putnu tematikā – Vaskam, kā zināms, putni ir viens no tuvākajiem dabas simboliem, kas atklājās arī opusa “Līdzenuma ainavas” pārlikumā klavieru trio, pavisam tieši spārnu vēzieni un čivināšana bija saklausāma Rišes opusā “Putnatorija. No Ausmas līdz Gaismai”, un tālu no šī tematisma neaizgāja arī Buravickis ar “Debessziedu aromātu”.

Koncerta atklāšana ar fonda patrona mūziku jau ar pirmajām taktīm ļāva acu priekšā iedomāties komponista pieminēto zvaigžņoto nakti, kurai Latvijai raksturīgajā līdzenuma reljefā nevar galu saredzēt. Koncentrējot kā savu, tā klausītāju uzmanību uz mistikas pilno noskaņu sākumā, mūziķes no nakts tumsas nonāca līdz kulminācijai ar saullēktu un dziedošu putnu bariem. Tomēr jāteic, ka tuvošanās gaismai bija visai nevienmērīga un raustīta – šķiet, daudz patīkamāk un arī atbilstošāk būtu saglabāt nosacīto intrigu iespējami ilgi, pa ceļam neveidojot maldīgas kulminācijas, kas to “īsto” padara mazāk iespaidīgu un spilgtu. Tas, protams, nav tik viegli, kā varētu likties, taču efekts neapšaubāmi būtu lielāks. Tomēr šī nelielā neveiksme nekļuva par iemeslu apšaubīt “Sōras” spēju iedziļināties un iemiesoties Vaska mūzikā, un, lai arī divas trešdaļas ansambļa nav latviešu izcelsmes, klausoties viņu sniegumu komponistam raksturīgā faktūra, melodiskie motīvi un diatoniskie gājieni bija sajūtami tikpat patiesi un bez piepūles kā mūsu pašu mūziķu sniegumā.

Ja Pētera Vaska mūzika – vismaz man – neapšaubāmi asociējas ar latvisku mentalitāti un tai atbilstošu mūzikas valodu un skanējuma krāsām, tad Indras Rišes daiļrade, cik nu sanācis to dzirdēt, ir citāda, it kā nenosakāmas nacionālās piederības, kaut arī viņai dabas un putnu tēma nav sveša, ja apskatām viņas darbu sarakstu. Trīsdaļīgais opuss “Putnatorija. No Ausmas līdz Gaismai” nav vis sentimentāli skaistu priekšstatu attēlojums par putnu koriem debesu ārēs, bet dabas skaudro likumu atspoguļojums mūzikā, gan izceļot cīņas aspektu putnu dzīvē, gan tīri cilvēciski un šodien aktuāli raugoties uz tiem, kas laimi meklēt aizbrauc svešumā un arī cīnās par mājām, izdzīvošanu, savu ģimeni. No plašām vēzienu līnijām un vērienīgām lidojuma trajektorijām pirmajā daļā skaņdarbs dabiski, bet noteikti uzņem apgriezienus un kāpinājumu, līdz finālā rezultējas kareivīgā ainā, vienlaikus saglabājot kamermūzikas mērogu un ideju. Nē, nav nekāda kara fatālisma, patiesībā tieši otrādi – mūzika ir ļoti skaista (lai cik neoriģināli tas arī skanētu, gribas to raksturot tieši kā skaistu), bez izteikti laikmetīgiem izteiksmes līdzekļiem harmonijā, faktūras slāņos un spēles paņēmienos. Izskanot pirmatskaņojumam, nākas secināt, ka Rišes daiļrade, lai arī bagātīga un ieinteresējoša, publiski tiek atskaņota vairāk nekā reti, tāpēc paldies Vaska fondam par iespēju vismaz nedaudz to dzirdēt un iepazīt koncerta apstākļos, nevis tikai ieskaņojumā.

Platons Buravickis gan, šķiet, nevarētu sūdzēties par atskaņojumu un jaunu pasūtinājumu trūkumu – pavisam nesen Liepājas Simfoniskais orķestris pirmatskaņoja viņa Liepājas (pēc skaita vienpadsmito) koncertu balsij un orķestrim, jauns darbs gaidāms arī festivālā “Sansusī” un novembrī: Berlīnes Filharmonijas orķestra okteta pasūtinājums “Lielā dzintara” jubilejas koncertam. Tam visam pa vidu – apjomā neliels klavieru trio “Debessziedu aromāts”, kur talantīgais komponists parādās sev netipiskā veidolā. Ja esam pieraduši, ka Buravicka mūzika ir kā sprāgstošs enerģijas lādiņš, kur bieži vien talkā nāk arī elektronika un citas mūsdienu iespējas, tad “Sōrai” radītais jaundarbs ir kaut kas pretējs – ieturēta skaņu palete, kuras idejiskais pamats ir ziedēšanas mirklīgums un netveramība. Arī te muzikāli nedaudz parādās cīņas simbolisms, kas nepieciešams, lai kaut kas izaugtu un kaut tikai uz īsu brīdi parādītos visā krāšņumā, tomēr kopumā jūtams, ka šādā apvaldītā stilistikā autoram nav bijis viegli strādāt, bet to, vai sevis ierobežošana bijusi apzināta vai ne, neņemšos spriest. Jā, nez vai “mežonīgais” Buravickis iederētos šajā koncertā Mazajā Mežotnes pilī, bet arī to mēs pašlaik vairs neuzzināsim. Lai nu kā, trio mūziķes jaundarbu iedzīvināja ar nopietnu pieeju un atdevi, tāpēc rezultāts nebūt nav uzskatāms par peļamu.

Koncerta otrajā daļā “Sōra” akcentēja savu otru izcelsmes valsti ar Morisa Ravela klavieru trio, kuru, kā lasām programmiņā, meitenes šogad atskaņojušas jau vismaz 10 reižu. Tas, protams, ir dzirdams – saspēle notiek no pusvārda, reakcija uz kolēģu frāzējumu un citām niansēm ir spontāna un ātra, bet kopējās formas ziņā darbs ir noslīpēts un atstāj veseluma iespaidu. Gan šajā, gan visos iepriekš dzirdētajos latviešu komponistu darbu atskaņojumos gribas uzteikt Polīni Šenē, kuras klavierspēle izcēlās ar lielisku toņa kultūru, piedāvājot plašu tembrālo spektru un skaņveides variācijas. Lai arī dažbrīd vijole un čells upurēja intonatīvo tīrību emocionālā pacēluma vārdā, kā ansamblis meitenes spēja klasiska opusa atskaņojumā ienest jaunu sparu un parādīt individualitāti, piesaistot klausītāju uzmanību no sākuma līdz galam.

Mazās Mežotnes pils zālē, kas gan akustiski, gan atmosfēriski ir kā radīta kamermūzikas atskaņošanai, vasarīgo noskaņu koncerts kļuva par patīkamu satikšanos ar trio “Sōra”, kuru uzstāšanos Latvijā noteikti gribētos tuvākajā nākotnē sagaidīt atkal. Lai arī mūziķes ir gados jaunas un vēl turpina augt gan individuāli, gan ansambliski, viņu kopspēle liek cerēt, ka sadarbība būs ilglaicīga un radošiem eksperimentiem atvērta, un varbūt nākamreiz viņas mūs iepazīstinās ar franču komponistu jaundarbiem.

Dalīties: